Mammas stāstīts stāsts par saviem puikām, kuriem bija vairākas garīga rakstura problēmas.
Patrīcija A. Izringausa (Patricia A. Isringhaus)
Vēlos pastāstīt, ko jūs paveicāt, liekot manam priekam uzliesmot triljons dzirkstelēs! Abi dēli man piedzima ar vairākām garīga rakstura problēmām. Gregorijam Dāvidam tagad ir 27 gadi, bet Bleikam – 24 gadi. Jūs mainījāt mūsu pasauli, divus jauniešus pārvēršot vīros.
Gregorijam bija vairākas problēmas. Viņam noteica 14 diagnozes (piecas no tām – 12 gadu vecumā), kas bija šādas:
statiskā encefalopātija, nespēja pārveidot mutveida informāciju rakstveidā
mānija
pārmērīga impulsivitāte
mantu vākšanas sindroms
sociālās uzvedības traucējumi
ADHD
melošana
un depresīvi traucējumi, kas ir tikai daži no visiem.
Diemžēl, kad Gregorijam noteica diagnozi 12 gadu vecumā, ārsti nepaskaidroja statiskās encefalopātijas būtību. Viņam slimība izpaudās kā plānprātība. Viņš pēc 5 minūtēm aizmirsa teikto, kas jādara. Ja es situāciju saprastu labāk, nebūtu sūtījusi viņu darba pasaulē ar šādām traumētām smadzenēm. Viņš nespēja aktīvi darboties, taču nebija kā brālis Bleiks, kuram bija viegla garīgā atpalicība izglītībā, un viņš mācījās garīgi atpalikušo bērnu klasē. Es to patiesi nesapratu un pieņēmu, ka, pamatskolas un vidusskolas speciālās klases pabeidzot, viņš būs sagatavots darbam. Jā, viņš patiesi strādāja, taču viss sabruka 2007. gada jūnijā. Viņš atnāca pie manis un pastāstīja, ka viņš darbavietā pieķerts, zogam naudu. Tikko viņš pārnāca mājās un pastāstīja man, ko izdarījis, man bija skaidrs – tas nepavisam nav viņš. Nepavisam. Viņš ir ļoti sirsnīgs – pat 26 gadu vecumā viņš guļ ar Alvin the Chipmunk rotaļu zvēriņu, turklāt viņš ir precējies. Domāju, ka tas īsumā daudz pasaka no tā, ko es domāju.
Viņš bija pārlieku impulsīvs, taču pats nemanīja. Es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, taču nezināju, ko darīt un kā palīdzēt. Es noalgoju viņam labāko advokātu. Mēs devāmies pie labākā Filadelfijas ārsta pieaugušo ADHD jomā, lai noskaidrotu, kādēļ viņš tā rīkojās, un kas ir iemesls. Ārsta noteica diagnozi un ieteica zāles. Tas sākās 2007. gada 6. jūnijā.
Līdz decembrim biju izgājusi cauri garīgai un emocionālai ellei. Jūlijā – neilgi pēc tam, kad atklājās Gregorija problēmas, – nomira mana māte. Decembrī muguru lauza mana meita, bet pēc nedēļas nomira mana vīramāte. Tādēļ decembrī sāku lūgties, lai Gregorija smadzenes tiktu izdziedētas. ES ZINĀJU, KA TAS NAV IESPĒJAMS! Bet es lūdzu neiespējamo.
Aizritēja janvāris, un pienāca laiks doties uz federālo tiesu, lai atzītu Gregorija vainu. Tiesu namā es teicu Gregorijam: „Ja vien mēs varētu veikt tavu smadzeņu skenēšanu, lai vienkārši REDZĒTU, kas par vainu”.
BSC
Devos uz pirmo tikšanos, nemaz nezinot, KO GAIDĪT. Šajā dienā man bija darba tikšanās, un man bija jāatstāj Greogorijs uz pāris stundām. Kad atgriezos viņam pakaļ, viņš joprojām bija telpā un „kaut ko darīja”! Es mierīgi sēdēju, līdz Džūda iznāca un teica… viņa veikusi smadzeņu analīzi un domā, ka Gregorijam var palīdzēt. Es patiesi un godīgi varu teikt – nesapratu, par ko viņa runā. Es tikai gribēju zināt, vai smadzenes ir pagalam. Palīdzēt… – kas tas ir? Jūs nevarat salabot šīs bojātās smadzenes – tā es domāju. Varbūt tā ir mānīšanās. Viņa aizgāja un atgriezās ar Gregoriju pēc stundas. Viņa paskaidroja, kādu informāciju ieguvusi smadzeņu analīzē. NAV SAZIŅAS STARP SMADZEŅU PRIEKŠĒJO UN AIZMUGURĒJO DAĻU, NAV SAZIŅAS NO SMADZEŅU KREISĀS PUSES UZ LABO, kā arī ALFA VIRZIENMAIŅAS. KĀ, LŪDZU?? KO TAS NOZĪMĒ?!
Viņa teica, lai ierodamies uz smadzeņu treniņu. Es to nesapratu, bet teicu – labi. Mēs ieradāmies uz vairākām procedūrām – un tādēļ rakstu jums. Kad kopā ar Gregoriju atgriezāmies mājās pēc 6. smadzeņu treniņa procedūras, runājāmies ar viņu kā parasti, taču es pamanīju, ka viņā kaut kas ir mainījies. Pirmo reizi 26 gados … viņa acis … viņa acis klausījās… tās patiesi saprata, par ko mēs runājam. Vairs nebija ierastā mirušā skatiena. Protams, agrāk viņš skatījās uz runātāju, taču sajūta bija tāda, it kā viņš skatītos tukšumā tieši jums cauri. Šī koncentrēšanās bija kas tāds, par ko biju pārliecināta – viņš nespēja mānīties.
Ar Džūdas atbalstu viņš pārvarēja šķēršļus un ierobežojumus. Jauns vīrietis, kurš 26 gadu vecumā nevarēja atcerēties nodzīt bārdu vai iztīrīt zobus, tagad darīja to bez atgādinājuma. Viņa laulība, kas bija, tā teikt, vismaz… VILCIENA KATASTROFA!!! Tagad tā bija mierīga un komunikatīva, arī koncentrēta. Viņš sāka runāt ar sievu Mišelu. Viņi pārvērtās par skaisto princi un Pelnrušķīti. Mēs redzējām pārmaiņas vienu pēc otras. Mantu vākšanas sindroms! MANS DIEVS, viņa pagalms, kas līdzinājās Sanford and Sons izgāztuvei, tagad tika iztīrīts par – nē, ne par 50 vai 80 %, bet visiem – par visiem 100 %! Viņš tagad izprata citus cilvēkus un rūpējās par viņiem. Agrāk viņš teica, ka uztvēra ikvienu kā savu ienaidnieku, un, ja kāds nomira vai tika sāpināts… viņš neko nejuta!!! Tagad viņš „juta” savu ģimeni un citus cilvēkus. Viņš teica man: “Māt, tu devi man dzīvību, bet Džūda DEVA MAN DZĪVI”!
Tagad viņam bija dzīves piepildījums… Viņš teica man: „Māt, es visu dzīvi biju kā tērauda skavās. Es gribu palīdzēt citiem. Man jāpalīdz citiem, kuriem ir tādas problēmas, kādas esmu pārdzīvojis es”.
Gregoriju notiesāja uz 21 mēnesi cietuma nometnē. Nav režģu, nav žoga, nav sargu ar ieročiem, tomēr prom no ģimenes. Nonākšana cietuma nometnē bija traumējoša – Gregorijs atkal cīnījās ar savām smadzenēm bez vajadzīgās palīdzības, lai izdzīvotu dienu pēc dienas. Taču pēc 3 mēnešiem viņš vismaz pielāgojās šai dzīvei. Kad es runāju par Gregorija sodu un pastāstīju tiesnesim par smadzeņu treniņu, tiesnesis norādīja ierakstā Gregorijam: TURPINĀT SMADZEŅU TRENIŅU. VIŅŠ TEICA, KA SAPROT ŠĀDU PROBLĒMU, JO ARĪ VIŅA ĢIMENĒ TĀDA BIJUSI.
MANAM OTRAM DĒLAM Bleikam bija diagnoze – neliela ar izglītību saistīta garīga atpalicība, un viņš mācījās klasē, kas paredzēta bērniem ar garīgu atpalicību, turklāt viņam bija ADD, tādēļ nolēmu – kāpēc nepamēģināt šo metodi viņam.
Kad sāku ar Bleiku par to runāt, viņš neparko to negribēja!! Ar viņu viss esot kārtībā, viņam tas nepavisam neesot vajadzīgs – tā viņš man teica. Bet viņš taču pamatskolā mācījās garīgi atpalikušo bērnu klasē, un nākamos 4 gadus viņam bija mājapmācība, lai pasargātu viņu no pāridarījumiem. Kad viņš mācījās 1. klasē, man aptuveni 3 000 reižu viņam bija jāmāca rakstīt vienu vārdu – B L E I K S. Viņu mācot, nedarbojās visvienkāršākās lietas. Lai iemācītu reizrēķinu, es veltīju 8 gadus. Viņš pretojās, tāpēc man nācās PIEKUKUĻOT VIŅU. To mēs, vecāki, izmantojam kā pēdējo iespēju. Es viņu piekukuļoju ar makšķerēšanas braucienu uz Brensonu, kurp devāmies divatā. Mēs aizgājām uz smadzeņu treniņu, taču piespiedu kārtā, stresā un raudot. Gregorija soda izciešana sākās 15. aprīlī, un Bleiku es aizvedu uz smadzeņu treniņu nedēļu iepriekš. Pēc 4. seansa viņš man teica, ka VIŅŠ NEKAD SAVAM BĒRNAM NELIKTU IZCIEST TĀDAS MOKAS!!! Viņš tā raudāja, ka es galu galā piekukuļoju viņu ar zāles pļāvēju… viņam patīk zāles pļāvēji.
TAS NOSTRĀDĀJA. Viņš nomierinājās. Pēc 6. smadzeņu treniņa mēs devāmies uz Brensonu. Automašīnā mēs pļāpājām, īsinot laiku, un nolēmām uzspēlēt nebeidzamo vārdu asociāciju spēli. Bleikam nekad īpaši neveicās šajā spēlē, bet tā bija labs laika īsinātājs. Ja es saku „lapa”, Bleikam jāpasaka vārds, kas ar šo asociējas. Lai ko viņš atbildētu, man jāatbild uz viņa vārdu ar asociatīvu vārdu, un tā tālāk. Uzminiet, kas notika! „Lapa” nonāca līdz palmai, palma – līdz Floridai, sekoja ASV štati. Viņš turējās man pretī, saucot štatu pēc štata, un man nācās piepūlēties, lai sameklētu tos savā atmiņā. Es cīnījos, bet viņš mierīgi rotaļājās ar vārdiem pa labi un kreisi. Nodomāju: „Viss, ko viņš mācījās un dzirdēja visus šos gadus, nu beidzot likts lietā”.
Kad nonācām Brensonā, es pieteicos bez maksas palīdzēt ar putekļu sūcēju iztīrīt atpūtas mājiņas. Atpūtas vietas īpašnieki pretojās, bet man patīk palīdzēt! Bleiks palīdzēja man, strādājot ar putekļu sūcēju, bet ne ierastajā – kā pagadās – veidā. Tagad viņš tīrīja rūpīgi un metodiski, neizlaižot nevienu vietu.
Pēc paveiktā darba sēdāmies pie spēles Boggle, kuru biju paņēmusi līdzi vienīgi gadījumam, ja līst un mēs nevaram doties makšķerēt. Tā kā bija tumšs un nevarējām uzsākt neko citu, ķērāmies pie spēles. Parasti Bleiks spēja salikt tikai 3 varbūt 4 burtu vārdus, taču šoreiz Bleiks spēli sāka ar 5 burtu vārdiem. KATRU REIZI!!! Labi – nodomāju – MAN NĀKSIES ZAUDĒT SAVU SPĒLI! Bija viņa kārta, un es meklēju savu nākamo vārdu… Ak, te jau tas ir – lielisks vārds – teicu sev. HATTER (cepurnieks – no angļu val.). Gaidīju, ko Bleiks darīs. Viņš atliecās nedaudz atpakaļ un teica… SHATTER (sasist druskās – no angļu val.)… SHATTER. Es gandrīz nokritu no krēsla!!
Pēc aptuveni 2 mēnešiem Bleiks saslima ar spinālo meningītu vai encefalītu – ārstiem nav skaidrs, ar kuru slimību, taču smadzenes no kaut kā cieta. Atveseļošanās ilga nedaudz vairāk kā mēnesi, taču es pamanīju, ka tagad viņš koncentrējas vēl vairāk. Mūsu tipogrāfijā iepriekš viņš parasti blenza telpā 8 stundas, un, ja viņam sagribējās darīt kaut ko citu, viņš varēja pamest uzticēto darbu. Tagad viņš patiesi strādāja. Padarot savu darbu un vēl citus, kas nebija iekļauti viņa sarakstā. Viņš veica pašmotivētus pienākumus.
Un tagad nākamais pārsteigums. Aptuveni 3 mēnešus pēc smadzeņu treniņa uzsākšanas Bleiks pienāca pie manis un teica – Hetere (viņa sieva, kurai ir autisms) IR UZSĀKUSI SMADZEŅU TRENIŅUS. Vai tas bija tas pats bērns, kurš teica, ka VIŅŠ NEKAD NELIKS TO DARĪT SAVIEM BĒRNIEM?!! Un tagad BLEIKS uzstāj, lai „viņa” iet uz smadzeņu treniņiem. VAI TAS VISPĀR IESPĒJAMS? Tagad Bleiks spēj saskatīt invaliditāti citos cilvēkos, ko NESPĒJA iepriekš. Viņš saprot šos cilvēkus un zina, cik ļoti smadzeņu treniņš viņam palīdzēja. Es ceru, ka mums ir iespēja šo informāciju darīt zināmu iespējami vairāk cilvēkiem. Es to nosauktu par „Ceļojuma namu”.
Treniņus vadīja:
Džūda Deivisa (Jude Davis)
Ultimate Brain Institute
______
Ja Jums bija saistošs šis ieraksts, Jums varētu interesēt arī citas RigaBrain atsauksmes. Lai tos atvērtu, klikšķiniet šeit!
______
______
[...] http://smadzenes.lv/2009/04/16/es-zinaju-ka-tas-nav-iespejams-bet-es-ludzu-neiespejamo/ [...]